Kā vienu no pēdējiem var minēt Rutuļa sadarbību ar konkursa Latvijas Zelta talanti dalībnieku, jauno dziedātāju Kristapu Krafti, kā rezultātā tapis jaunā dziedātāja pirmais singls Nedalāmā, ko arī portāls Mango piedāvā noklausīties.
$sound_file = 'http://www.delfi.lv/temp/audio/Nedalaamaa_Krafte_Masters_320.mp3'; include "$includes_dir/articleincludes/audioplayer.inc"; ?>
Pa ielām mūziķis mēdz pārvietoties ar vairākām mašīnām. Šoreiz uz interviju viņš atbraucis ar, kā pats saka, savu ļoti mīļo mašīnīti - Mini Cooper, atstājot mājās BMW, ar kuru viņš braucot tad, kad līst lietus.
Pēc vēlēšanām tavs dienas režīms vairs nav tik saspringts. Ar ko nodarbojies?
Patlaban es sāku nopietnāk gatavoties savam Dzintaru koncertam (Rutuļa koncerts Vēlreiz mājās Dzintaru koncertzālē - Red. piez.) 21. augustā - lielkoncerts, kas noslēgs tādu klausītāja iepazīstināšanas posmu ar jauno albumu (Vēlreiz mājās - Red.piez.) vēlreiz. Oktobrī sestajā tas nāca klajā, 23. februārī saņēma [Latvijas mūzikas ierakstu] Gada balvu kā gada [šlāger] albums. 17. martā sākās koncerttūre, desmitajā noslēdzās un 21. augustā būs noslēguma koncerts. Faktiski es atskatīšos ne tikai uz šo albumu, bet arī uz visiem iepriekšējiem saviem projektiem vieglajā mūzikā.
Koncerta būtība ir mana atgriešanās pie vieglās mūzikas žanra, jo kādu laiku, gadsimta sākumā, bišķi vēlāk, es meklēju sevi tajā, ar ko es gribēju jau pašā sākotnē saistīt sevi mūzikā, tajos žanros. Nedaudz no džeza, nedaudz no soulmūzikas, no fanka, acid džeza, ko es šad, tad pilnīgi neapzināti tāpat iepinu arī savos vieglās mūzikas skaņdarbos.
Tomēr atsauksme no klausītāja, kas bija pieradis mani redzēt kā vieglo, romantisko, sentimentālo dziesmu izpildītāju, bija diezgan švaka, un tad es sapratu, ka atkāpties no tā, kas ir nācis laika gaitā, būtu baigi neprātīgi, jo auditorija, ar kuru es strādāju, ir vislielākā Latvijā. Vieglā mūzika ir tā, kas ir visplašāk pārstāvētā un ko arī visplašāk klausās. Lai arī cik daudzi par to smīkņātu un sauktu šlāgeri par sū...
Tas laikam nāk ar vecumu, jo arī es pats sākotnēji negribēju sevi pieņemt kā šlāgerdziedātāju, teiksim tā. Tagad es ar to esmu ne gluži lepns, bet priecājos, ka varu strādāt ar lielāku auditoriju un ka man ir atbalsts tajā visā. Un galu galā, es piestāvu tam, kāpēc gan man to neizmantot? Kā rokmūziķis es droši vien nebūtu tik labs.
To nevar zināt... Tas albums [N'Works Double B tonality], kas iznāca 1. maijā, ir atkal kaut kas pavisam cits.
Tas ir mans blakus projekts, ko es arī šī gada sākumā steidzu pabeigt. Par tā izdošanu man jau visu laiku galvā bija doma, vienīgi es nesaredzēju īsti mērķi un arī iespējas to izdarīt. Mērķi es beigu beigās arī neatradu. (Smejas.) Mans mērķis bija pavisam vienkāršs - realizēt savus darbus, savus mājasdarbus, kas krasi atšķiras no tā, ko es ikdienā daru mūzikā, nevienam neko nepierādot, nepretendējot ne uz kādiem nosaukumiem vai kaut ko, vienkārši publicējot savu vaļasprieku, un izrādās, ka ir arī auditorijas daļa, kam tas dikti patīk. Man prieks!
Vai viegli tevī sadzīvot šlāgermūziķim ar pilnīgi cita stila mūziķi?
Jā! Man jau nenākas ar to sadzīvot. Tāpēc es apzināti izvēlējos pseidonīmu, lai mani nejauktu. Lai nebūtu pēkšņi - pagaidi, tad ko viņš tur dzied? Es gan kaut kur komentāros palasīju, ka daudzi manu jauno vaļasprieku diezgan nolika, bet mani tas šajā situācijā neuztrauc. Es esmu pietiekami kritisks un pietiekami zinošs mūzikā, lai varētu par to neuztraukties. Vienīgi ir tā mazliet skumīgi, ka cilvēki, kas paši tādi puskoka lēcēji ir, vairāk laika velta komentāru izteikšanai, nevis sevis izglītošanai, un taisās ārā par zinošiem.
Atgriežoties par vēlēšanām... Kā tu to visu komentētu?
Es jau biju gatavs darbam vēlēšanu rezultātā Rīgas domē. Man likās interesants piedāvājums, ko man gada sākumā piedāvāja. Man gan arī pirms tam, pagājušogad, bija izskanējuši piedāvājumi arī no citām pašvaldībām. Pārdomādams visu, es atteicos - negribēju sevi saistīt un nekad neesmu gribējis saistīt ar politiku. Un arī šajā gadījumā es sevi nesaistīju ar politiku, un, ja arī es būtu ievēlēts, tad noteikti nebūtu saistīts ar politiku. Lai gan pamatā jau cilvēki uzskata: ja tu esi pašvaldībā, tu esi politiķis. Es vienkārši tādā gadījumā strādātu pašvaldībā, Kultūras komitejas komandā. Es uz to tiecos - attīstīt sevi kultūrā un dot savu artavu pilsētas attīstībā kultūras jomā. Cik es to varētu reāli realizēt, nezinu, jo man nav nekādas skaidrības par to, kas notiek Rīgas domē, kā tiek sadalīti amati, kāda ir pretimnākšana, kāds ir komandas darbs, kādi vispār ir budžeti. Es neko no tā nesaprotu, tāpēc arī man bija ļoti grūti savā priekšvēlēšanu programmā kaut ko konkrētu piedāvāt. Es esmu paradis savā dzīvē rīkoties un runāt tikai par to, par ko es zinu. Ja es nezinu, tad es nerunāju.
Kāpēc tad tu piekriti kandidēt?
Tāpēc, ka man bija, pirmkārt, daži plāni, kas jau ilgu laiku uzturas manī un kur nepieciešams liels finansējums. Tas saistīts ar Rīgas dārzu un parku piesaistīšanu kultūrai, teātrim, akadēmiskajai mūzikai, vizuālajai mākslai, un, protams, populārajai mūzikai. Vienā vārdā runājot, es gribēju atjaunot kustību Arkādijas parkā, Ziedoņdārzā, Dzegužkalnā, un citos parkos - kur estrādes bijušas kādreiz. Attīstīt, lai jaunieši tur varētu rīkot teātra izrādes, koncertus, izstādes, kuras apmeklēt varētu par brīvu, un to varētu finansēt pašvaldība. Viss varētu sakoncentrēties uz tādu kā kultūras karuseli, kura centrālā skatuve būtu Vērmanes dārzs, kas arī tiktu atjaunota, atdalīta ar stikla sienu, ar pārvelkamu tentu lietus laikam.
Tā bija ideja, kas faktiski deva to jāvārdu. Tādā gadījumā, ja es būtu ticis, man būtu daudz nopietnāk jāpievērš savas zināšanas tieši kultūras jomai kā tādai, jo es jau daudz ko kultūrā nezinu, bet arvien attīstos, tagad vienkārši es to daru lēnāk. Tad man būtu pastiprināts režīms, kad es būtu spiests dienu no dienas vairāk padziļināti interesēties par kultūru. Man šī joma patīk - es jūtos tajā ērti.
Tu esi tik ļoti saistīts ar mūziku, kultūru, bet tas jau nav vienīgais lauciņš, kurā tu jūties kā zivs ūdenī. Lasīju, ka esi reiz izmācījies par šoferi - automehāniķi. Vai pats labo savu mašīnu?
Es nē! Kaut kādus sīkumiņus, protams, kurus varu labot, tos es laboju. Man ir vairāki spēkrati. Savu BMW es neremontēju. Ko es tur bāzīšu rokas? Tur viss ir aizklāts. Aizbraucu pie meistara, un viņi saremontē.
BMW īpašniekus parasti sauc par visādos nesmukos vārdos. Par atsaldētiem, piemēram...
Es dzirdēju vienu ļoti labu raksturojumu BMW - katrs idiots brauc ar BMW, bet ne katrs, kurš brauc ar BMW, ir idiots. Tā tas ir! Man arī pašam, braucot pie BMW stūres, tā vien gribas teikt, ka toč katrs idiots brauc ar BMW, jo pamatā sliktas kultūras autobraucēji sēž pie BMW stūres - tas būtu viegliem vārdiem sacīts.
Tu līdzīgi domā arī par sievietēm - autobraucējām, ka pamatā ir diezgan sliktas braucējas, bet tomēr ne visas?
Sievietes pie stūres es 90 % gadījumu, neredzot, kas ir pie stūres, pēc braukšanas stila varu pateikt, vai tā ir sieviete, vai vīrietis. Ir, kas reizēm kaitina. Interesanti, ka sieviete ir apveltīta ar labu intuitīvo sajūtu, bet tieši satiksmē tas nestrādā.
Pieļauju, ka darbs ir arī tavs hobijs, citādāk mūziķiem nemēdz būt. Vai ir kas cits, kas spētu tevi tā aizraut?
Tāds neizsapņots sapnis man ir dizains, arhitektūra. Pa to varētu vairāk padzīvoties, bet tur ir padziļināti jāinteresējas, jāzīmē visu laiku, jāprāto, jāilustrē kaut kādas domas galvā, uz papīra.
Savu neizdarību esmu realizējis meitā. Viņa tagad apmeklē zīmēšanas, glezniecības nodarbības. Jau māk pareizi zīmēt bez lineāla, ēnot, tonēt un visas perspektīvas. Cenšos meitu ieinteresēt tajā visā, nespiežu nekādā gadījumā, bet regulāri dodu informāciju par jaunākajiem projektiem, par jaunākajiem māksliniekiem, vairāk gan arhitektūrā. Es ceru, ka izdosies. Meitai tagad ir 16 gadi.
Vai nav grūti audzināt šajā vecumā?
Nē, man ir ļoti laba meita. Mēs ļoti labi vispār satiekam ģimenē, mums nekādu grūtību nav. Pie tam viņa jau liela; nekad vispār nav bijis nekādu grūtību.
Man ir arī dēls - pusotru gadu vecs. Tā kā maniem bērniem ir diezgan liela vecuma amplitūda, un tas ir patiešām kolosāli. Mēs atkal atgriežamies pie tā interesantā, kad bērniņš ir maziņš un tu redzi, kā viņš aug, un tagad jau to redzam pilnīgi citā, daudz spēcīgākā redzējumā, un tāpēc varam vairāk izbaudīt šo procesu.
Saki, vai tev ir arī kāds kaitīgs ieradums?
Man nav neviena! Es esmu no tā vecuma izaudzis. Ir kaut kādi posmi dzīvē, kad tu izmēģini šo, izmēģini to. Es gan šad tad alus glāzi iedzeru, arī konjaks man garšo. Tiešām garšo - tiešā vārda nozīmē. Īpaši tā pirmā lāse, kad tu vari vienu mazu, mazu malciņu iedzert un izskalināt aukslējās. Un kad tu jūti, kā viņš iesūcas tevī un, elpojot caur degunu, tu izjūti tā garšu, vēlāk pēcgaršu izjūti. Tas ir tas kaifs!
Ir bijušas situācijas, kad sanāk iedzert vairāk, bet tikko es jūtu, ka man sāk „dot pa dullo", es atsakos, jo man tā sajūta „pa dullo" vairs nepatīk. Es kādreiz gandrīz visu laiku biju „pa dullo", un man bija pat vienu brīdi uz skatuves grūti uzkāpt bez „pa dullo", un tad notika tāds kā plīsums, pagāja vēl kāds laiks - gadi divi, trīs, līdz es izjutu pirmo reizi baigo kaifu, dziedot skaidrā. Tiešām, pilnā vārda nozīmē, es nokaifoju - no paša priekšnesuma, no situācijas, no emocijām, kādas pats jūti, kādas ir skatītājiem, klausītājiem. Tā ir neaprakstāma, tiešām vārdos neizsakāma sajūta, savukārt, ja tu esi kaut kādu citu palīglīdzekļu izraisītās emocijās, tās jau vairs nav patiesas, tāpēc es negribu. Visa uzdzīve, kaitīgie ieradumi ir nepatiesas sajūtas. Tas nav tā vērts.
Cilvēks ir tik komplicēta būtne, lai to vēl čakarētu un nepatiesi justos, bišķi tā kā marsietis. Es gan uzskatu, ka arī es dzīvoju uz Marsa. Man liekas, ka visi te ir marsieši! (Smejas.) Nē, tā ir! Paskatās uz cilvēkiem - viņi ir tik dažādi! Vienam garš deguns, vienam plakans, viens ir resns, viens īss, viens garš - tik dažādi! Tiešām tā kā citplanētieši. Es pats jau arī, pie viņiem, protams, esmu pieskaitāms. Es jau neesmu standarts! Kurš vispār ir standarts?
Foto: Ojārs Jansons un Māris Maskalāns.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
