Evija Sloka: Ko man liek, to es dziedu

Sarunā ar izklaides portālu Mango Evija stāsta par dzīvi šovā, nākotnes plāniem uz lielās skatuves un to, ko viņa nekad nedarīs, kad kļūs slavena.

Jau no šova pirmās nedēļas esi ieguvusi žūrijas un skatītāju atzinību, ko pierāda arī fakts, ka trīs nedēļas pēc kārtas svētdienas koncertos ierindojies pirmajā vietā. Kā skaidro šādus panākumus?

Sajūtas ir interesantas. Esmu patīkami pārsteigta un priecīga, jo tas nozīmē, ka cilvēkiem ir kaut kas aizķēries, viņiem patīk mani priekšnesumi un kaut kas tāds. Ja cilvēki balso, tas nozīmē, ka viņiem patīk, lai gan es pret sevi esmu kritiskāka nekā žūrija un skatītāji.

Ar ko tev izdevies iekarot visnotaļ stabilo šova favorītes statusu?

Es nezinu. Esmu tāda, kāda esmu, un vienmēr esmu bijusi.

Cik svarīgas tev ir šīs uzvaras šovā un bonusi, kas nāk tām līdzi - 50 lati par uzvaru un iespēja dzīvot VIP istabiņā?

Tas ir pozitīvi, bet tas nav galvenais. Ja es pati esmu neapmierināta, bet skatītāji ar balsojumu pierāda, ka viss bija forši, ir apmierinājums, ka vismaz viņiem patika. Nekad nav tā, ka es esmu ideāli apmierināta un jūtos pelnījusi uzvaru. Zinu, ka manos priekšnesumos ir daudz mīnusu un daudz trūkst. Kad zināšu, ka es māku dziedāt un ka visu esmu izdarījusi, kā vajag, un tad nāks skatītāju atzinība - tad būs ideāli. Tad šīm uzvarām būs lielāka nozīme.

Tev no visiem O!Kartes akadēmija dalībniekiem ir visilgākā un plašākā skatuves pieredze.  Kāpēc tev vēl vajadzēja šo šovu?

Mērķis man jebkurā gadījumā ir viens - būt uz skatuves, un es to biju apņēmusies sasniegt jau pirms šova. Kad parādījās šovs, es sākumā negribēju iet, bet mani pierunāja un es sapratu, ka tā tomēr ir baigā iespēja un pieredze. Ja es uzskatītu, ka māku ļoti labi dziedāt un man nevajag palīdzību, tad es nenāktu, bet es labi apzinos, ka man vēl ir daudz kur kāpt.

Vai kopš šova sākuma esi iemācījusies jaunas lietas?

Jā, kaut ko esmu. Piemēram, izjust dziesmas, jo reālajā dzīvē mēs nekad veselu nedēļu nestrādāsim pie vienas dziesmas.

Jau pirmajā šova koncertā tevi kāds no žūrijas locekļiem salīdzināja ar Lieni Šomasi, un arī vēlāk dzirdēti šādi salīdzinājumi. Kā tu ar to sadzīvo?

Man tas nepatīk. Kādreiz, kad biju mazāka, tad patika, bet tagad - nē. Protams, tas ir atkarīgs no tā, ar ko salīdzina, bet es esmu Evija Sloka. Es esmu cits cilvēks un nekad nebūšu Liene Šomase numur divi. Mēs neesam vienādas. Noteikti nē. Mēs ne tikai esam divi dažādi cilvēki, bet arī dziedam citādi.

Kad sākās šovs, LNT apgalvoja, ka viņu mērķis ir radīt jaunas zvaigznes. Vai tevi nebiedē šī nākotnes iespēja - kļūt par zvaigzni?

Es par to nedomāju un to nejūtu. Es dzīvoju tāpat, kā līdz šim. Varbūt tad, kad es iziešu ārā no šova, būs citādi. Es nejūtos kā zvaigzne. Man ir sajūta, ka aiz kamerām uz mani skatās desmit cilvēki, kuri mani zina, un neticu, ka tad, kad iziešu no šova, visi mani pazīs. Tie, kas skatās, tie zinās, bet kaut kā jau sevi ir jāparāda un jāpierāda. Šovs ir viena no iespējām, bet ar O!Kartes akadēmiju jau nekas nebeidzas. Tas, kas notiks tālāk, ir atkarīgs no paša - kad būšu sevi pierādījusi, mani zinās visi.

No agrākajiem talantu šoviem uz Latvijas skatuves turpina darboties diezgan daudz šobrīd populāru mūziķu.  

Tas pierāda to, ka šovā nav jāuzvar - viss ir atkarīgs no tā, ko tu pēc tam dari. Esmu pārliecināta, ka nepazudīšu. Vismaz ne uzreiz. Es zinu, ka man ir sava grupa un ir grupa Klaidonis. Es gribu, lai cilvēki saprot, ka es neesmu Māra Slokas meita, kā tas ir bijis līdz šim, bet vienreiz gribas būt Evijai Slokai. Daudzi mani saista ar tēti, un ir radusies nojausma, ka cilvēki domā, ka es te esmu tikai viņa dēļ. Man šķiet, ka tēvs pat nezināja, ka es te nākšu. Ne jau viņš dzied manā vietā.

Vai neesi apdomājusi pieņemt pseidonīmu, lai izvairītos no tēva uzvārda ietekmes?

Nē, man ļoti patīk mans vārds un uzvārds. Es nevarētu sadzīvot ar kaut kādu pseidonīmu.

Dziedi ne tikai kopā ar tēva grupu, bet darbojies arī savā grupā EKS diezs. Vai pati arī radi dziesmas?

Mūziku es varu uzrakstīt. Esmu nakts vidū cēlusies, lai pierakstītu notis, bet man ir milzīgas problēmas ar vārdiem, tāpēc līdz šim es vēl neko kārtīgi neesmu izdarījusi. Pirms šova man bija apņēmība, ka ņemšu rokā nošu burtnīcas, kur uzmestas notis, un rakstīšu iekšā dziesmas, bet nevaru uzrakstīt nevienu no vārdiem.

Vari taču mācīties no šova pastāvīgā locekļa, producenta un dzejnieka Guntara Rača, kurš sacerējis ne vienu vien latviešu estrādes hitu.

Jā, jā. (Smejas.) Ir jau daudzi, kuri raksta ļoti skaistus tekstus. Domāju, ka ar to nevajadzētu rasties problēmām - ir vienkārši jāsaņemas un jādara.

Katru nedēļu kādam ir jāiziet. Kā tu sadzīvo ar šo sajūtu, ka jebkura svētdiena arī tev šovā var būt pēdējā?

Dažiem dalībniekiem esmu pieķērusies vairāk, dažiem mazāk. Ja es izbalsošanas brīdī domāju par sadzīvi, tad katra iziešana ir sāpīgs moments, bet tas ir šovs - ir skaidrs, ka kādam ir jāaiziet. Tas cilvēks jau nekur nepazūd. Paies mēneši,  un es varēšu viņus satikt.

Ja mani izmetīs pirms šova beigām, tad vienīgais, par ko pārdzīvošu, būs tas, ka  jāatgriežas realitātē un ka nebūs vairs mācību un svētdienas koncertu. Tas būs ļoti grūti. Bet es neieslēgšos istabā un nekļūšu par matemātikas skolotāju - es tāpat būšu uz skatuves.

Vai pēc iziešanas no šova lasīsi komentārus par sevi internetā?

Kad skatos video un to, kā izskatāmies no malas, es šausminos, un televizorā cilvēki noteikti pamana tādus sīkumus, ko mēs paši neredzam. Būtībā mēs esam normāli un parasti cilvēki, bet no malas noteikti liekas citādi.

Šobrīd es domāju, ka komentārus nelasīšu. Ja es lasītu, darītu to ar apziņu, ka es taču pati sevi labāk pazīstu. Cilvēki paši nemaz nedomā to, ko raksta, un ja satiktu dzīvē, tad nemaz nevarētu to pateikt. Un galu galā - vai tad interneta komentāri un citu kritika ir svarīgākais? Man svarīgākais ir būt uz skatuves.

Šova veidotāji sola, ka O!Kartes akadēmija būs iespēja tās dalībniekiem tikt uz lielās skatuves. Kā tu redzi savu nākotni Latvijas mūzikā, ko tu vēlies?

Ja es padomāju no visām pusēm, man gribas koncertus. Balles jau arī ir forši, bet labāk gribas solo koncertus. Iedomājos, ka varētu turpināt darbu ar savu mazo grupiņu, jo ar to arī ir ļoti daudz darbu. Es vēlos visu laiku pilnveidoties, jo man vēl ir daudz ko mācīties. Un es gribu dzirdēt savu balsi pa radio. Tas man patīk. Jā. (Samulsusi smejas.)

Vai esi izlēmusi, kādā stilā dziedāsi pēc iziešanas no šova?

Es sevi varu iedomāties jebkurā stilā, varbūt izņemot operu. Es varu klausīties visa stila mūziku, bet ir lietas, ko es, iespējams, nevarētu fiziski izdarīt. Man piestāv kantrī stils, bet tas Latvijai īsti neder. Ko man liek, to es dziedu. Ja man piedāvās un apgalvos, ka es to varu, es nekad neteikšu nē. Man nav stila ierobežojumu, lai gan patīk kantrī.

Kas ir tās lietas, ko tu nekad nedarīsi popularitātes spodrināšanas dēļ?

Es slavas dēļ nekad neizmantotu sliktas, šausmīgas, pretīgas, ļoti negatīvas un nesmukas lietas, kaut ko asiņainu gan tiešā, gan netiešā ziņā, lietas, kas atbaida. Man pašai dažreiz pietrūkst ideju, ko es varētu un ko nē, bet, ja man pienāktu klāt gudrs cilvēks, kurš zina visu, un teiktu, ka tagad vajag rīkoties tā vai šitādi, es varētu izdarīt visu, tikai ne tās drausmīgās lietas.

Ja šova veidotāju prognozes piepildīsies un tu kļūsi par populāru dziedātāju, tev, pašai gribot vai negribot, tiks pievērsta arī pastiprināta preses uzmanība...

Es nejūtos, ka būtu pazīstama. Koncertos gan esmu pamanījusi cilvēkus ar plakātiem, uz kuriem rakstīts mans vārds. Tas ir interesanti, ka uz koncertu nāk cilvēki, kas mūs nepazīst - laikam kāds to šovu skatās.

Varbūt pienāks brīdis, kad uztraukšos par preses un sabiedrības uzmanību, bet pagaidām es vēl neesmu visur un par mani vēl neinteresējas. Šur tur medijos jau esmu bijusi, piemēram, nejauši patrāpoties fonā kādam bildē un man ir interesanti paskatīties. Es jau māsai teicu, lai laikā, kad esmu šovā, pērk visus žurnālus.

Es dzelteno presi neuzskatu par kaut ko sliktu, jo es zinu, ka daudz no tā visa ir pārspīlēts un mākslīgi salikts kopā. Es to visu lasu ar smaidu, un cer, ka nākotnē, kad par mani kaut ko sliktu uzrakstīs, cilvēki padomās. Ja nē, neko darīt. Bet vai tad tie cilvēki, par kuriem raksta sliktu, ir kļuvuši mazāk populāri, pieprasīti vai sākuši sliktāk dziedāt?

Daudziem Talantu fabrikas dalībniekiem vēl ilgu laiku līdzi vilkās birka "fabrikants". Nebiedē tas, ka tevi dēvēs par "akadēmiķi"?

Lai atbrīvotos no šī raksturojuma, ir jāsasniedz kaut kas cits. Ja es turpināšu intensīvi darboties, būšu visur, ierakstījusi diskus un vēl nezin ko, tas pats no sevis pazudīs. Par Donu taču vairs neraksta kā par "fabrikantu", vai ne?

Es uzskatu, ka mēs esam labāki nekā "fabrikanti". Pie mums viss ir solīdāk. Lai gan es tolaik biju diezgan maza, klausījos un domāju, ak dievs, cik viņi šķībi dzied. Tas vairāk bija sadzīviskais šovs, bet mums ir daudz nodarbību un mēs te mācāmies. Ja es tagad izietu no šova, man nebūtu kauns teikt, ka esmu mācījusies O!Kartes akadēmijā.

Es gan nezinu, kā tas no ārpuses izskatās, bet mēs te strādājam, nevis taisām šovu.