Tur jau viņš nāk tik vieglā solī - liekas, ka ģitāras viņa rokā nemaz nav. Salamander un ģitāra ir kā viens vesels. Satraukumu un bažas kliedē Johnny Salamander jeb īstajā vārdā Jāņa Gūžas sirsnīgais smaids un enerģiskais rokasspiediens.
Jau pavisam drīz mēs redzēsim un dzirdēsim, kā Johnny Salamander spridzinās uz skatuves Eirovīzijas dziesmu konkursa Latvijas nacionālās atlases pusfinālā un ceru, ka arī finālā.
Jā, Eirovīzijas organizatori pareizi rīkojas šajā gadījumā. Ja ir tik maz laika, tad ir pareizi vispirms sarīkot pusfinālu un nākamajā dienā finālu. Tas ir ērti, ka uzreiz vienas dienas laikā var dzirdēt uz skatuves 21 dziesmu. Tad nu lai cilvēki spriež un izvēlas, kurām desmit dziesmām jābūt finālā.
Kad uzzināju, ka esmu iekļuvis Eirovīzijas pusfinālā, biju devies uz Londonu, kur kopā ar Meldru (Mūziķa meita. - Red. piez.), kā arī basģitāristu Polu Pīrsu (Paul Piers) un bundzinieku Polu Grīnvudu (Paul Greenwood) uzstājāmies pāris koncertos Londonas klubiņos BlagClub un The Miller, kur cieņā ir dzīvā mūzika. Pats interesantākais, ka koncertus sniedzām nevis latviešu publikai, bet vietējiem iedzīvotājiem. Biju fakta priekšā un parādīju, ko varu.
Tas bija kā izaicinājums. Sen nebija tā kājas trīcējušas. Taču pirmās dziesmas laikā viss notušējās.
Ko tas nozīmē - notušējās, vai atradi pareizo kontaktu ar publiku?
Nezinu... Bet ir viens brīdis, kad pēkšņi palaiž vaļā uztraukums... ouu (gari nopūšas), izspiež pirmos sviedrus, un ir tā, ka drošības ventilis pagriežas vaļā un var normāli spēlēt. Mūsu internacionālajā sastāvā visi bija profesionāli mūziķi, kas visu izdarīja pēc labākās sirdsapziņas.
Īstenībā tas bija ļoti ilgs darbs. Pirms braukšanas mājās spēlēju ģitāru un kārtīgi dziedāju, lai varu brīvi paņemt augšas. Var jau aizbraukt un spēlēt par velti. Lai šurpu turpu būtu virzība ar naudiņām, to ir ļoti grūti izdarīt. Klubiņi strādā pēc principa: ja vakarā uz vienu no grupām, kas uzstājas, atnāk visvairāk apmeklētāju, tas izpildītājs ir labi apmaksāts skatuves mākslinieks.
Ja visi labie gari stāvēs klāt, tad aprīlī atkal došos uz Londonu un nospēlēsim kādu tūrīti. Labi, ka ir kur apmesties - tad par viesnīcu nav jātērējas.
Pie meitas noteikti apmeties?
Jā, jā, kur tad citur? Man jau ļoti patika tur uzstāties. Nāca arī mūziķi, no kuriem saņēmām daudz komplimentus. Ja arī gados jaunāki mūziķi sākumā uz mums raudzījās skeptiski, taču pēc koncerta arī viņa nāca klāt un spieda roku.
Ja ir tik labi panākumi Anglijā, tad jau nemaz nav vēlēšanās domāt par koncertiem Latvijā?
Godīgi sakot, viss sākas sirdī. Liepājā klubā Fontaine Palace bija veiksmīgs koncerts. Skaļš, diezgan agresīvs, bet melodisks koncerts. Pēdējā laikā cenšos spēlēt materiālu no sava pirmā albuma Sexy Legs, kurā ir daudz interesantas lietas.
Latvijā rakstu jaunas dziesmas, cenšos izdomāt labus un jaukus meldiņus. Mana iekšējā būtība laužas nevis uz komerciālo, bet uz rokmūziku.
Lielajās mūzikas industrijas zemēs cilvēki cenšas muzicēt vienā stilā un attīstīt šo stilu, bet Latvijā rokmūzika gandrīz jebkurā izpausmē ir underground. Skumji un tas nav normāli. Popmūzika un šlāgermūzika pie mums ir topā, to visi zina un visi redz. Man nekas nav pret to, es draudzīgi noskatos un domāju, ka mūsu valstī kur vien vari, tur piedalies, un publicitāte jau par ļaunu nenāks. Tā arī būs atbilde uz jautājumu, kāpēc es piedalos Eirovīzijā. Tāpēc jau uzreiz nepalikšu par popmūzikas izpildītāju.
Jūs abi ar meitu esat sarakstījuši dziesmu Eirovīzijas dziesmu konkursam?
Jā, dziesma Party ir mans un Meldras kopdarbs. Tā sanāk, ka es esmu dziesmas mūzikas autors, bet Meldruks (Mīļvārdiņš, kādā tēvs sauc savu meitu. - Red. piez.) ir teksta autore. Dziesma nav radīta speciāli Eirovīzijai. Vienā no reizēm, kad Meldra bija atbraukusi uz Rīgu, es viņai nodungoju meldiņu. To dzirdot, Meldruks saka: "Jāni, šitā dziesma ir kā radīta Eirovīzijai".
Lai gan jau biju samierinājies ar domu, ka Latvija šogad Eirovīzijā nepiedalīsies. Viens no maniem paziņām, kas strādā lidostā, man zvana un saka, ka kādā interneta mājas lapā lasījis ziņu, ka Eirovīzija tomēr būs. Vakarā man zvana mamma no Liepājas un saka: "Janci, dēliņ, man liekas, ka būs Eirovīzija". Redz, es par to tā nefanoju, bet ir cilvēki, kas par to priecājas.
Parunāsim par privāto dzīvi. Es sekoju līdzi dzeltenās preses gaitām Latvijā un neesmu pamanījusi, ka Johnny Salamander būtu nokļuvis bulvārpreses uzmanības lokā. Kāpēc tā?
Viņi mani liek mierā. Šad tad jau mēs ar Dačeli (Dziedātāja dzīvesbiedre Dace. - Red. piez.) izejam sabiedrībā. Par laimi dzeltenā prese mani līdz šim ir saudzējusi, par ko esmu pateicīgs. Viņi nav manu dzīvi analizējuši un to, ar kādiem autiņiem es braucu.
Meita jau ir izaugusi un studē Modernās mūzikas augstskolā Londonā. Vai bieži tiekaties?
Ir jau mazliet skumji, ka tas attālums mūs šķir. Taču man arī gribas, lai viņai paveicas, lai meita atrod to nišu, kurā var visproduktīvāk darboties. Man galvenais, lai viņa ir laimīga. Tagad Meldra atbrauks uz Eirovīzijas pusfinālu, jo būs mana bekvokāliste.
Ilgus gadus jau dzīvojat kopā ar sievu. No malas izskatās, ka esat stabils pāris. Kāda ir recepte tik ilgām un noturīgām attiecībām?
Attiecības ir jākopj. Nu kurš gan nav strīdējies, bet man ir ļoti paveicies ar saviem ģimenes locekļiem. Uzskatu, ka savai mīļotajai sievietei ir jādāvina ziedi. Jābūt uzmanīgam vai vienkārši jābūt mīļam pret to otru cilvēku. Es nemāku tā pateikt. Varbūt tas ir katram cilvēkam ģenētiski ielikts.
Savulaik no kādas jaunas būtnes dzirdēju, ka tā lieta ar ziediem nerullē. Es tā domāju: nu rullē nerrulē, nerrulē rullē. Pagaidi, tev atnes puķi, nu ja tik šausmīgi nepatīk, tad pagaidi, kad tev to puķi pasniegs un pēc tam aiznes uz skladovku, ja tik ļoti nepatīk un traucē. Tā ir poza.
Taču manai otrai pusītei patīk, ka viņai dāvina ziedus. Pat nav jābūt konkrētiem svētkiem. Tad ir pārsteigums, bāc! Mēs katru mēnesi atzīmējam savus iepazīšanās svētkus. Pagatavojam garšīgas vakariņas vai izejam ārpus mājas pasvinēties.
Ģimenē viens par otru pārdzīvojam. Mēs viens otru neuzmetīsim. Ir jādomā un jācer. Es dzīvoju ar domu, ka dzīvē viss, kas notiek, notiek uz labu.