Humoriste Jana Duļevska (attēlā) gribot vai negribot ir kļuvusi par TV3 skatītāju iecienītā šova Dejo ar zvaigzni 3 vizītkarti jeb talismanu. Daudzi TV skatītāji svētdienu vakaros ieslēdz savus zilos ekrānus, lai noskatītos, kā enerģiskā Jana vada deju šovu.
Brīdī, kad vadi šovu Dejo ar zvaigzni 3, tavs vīrs Rodrigo Laviņš Rīgas Dinamo sastāvā cīnās Kontinentālajā hokeja līgā par Gagarina kausu. Ārkārtīgi piesātināts laiks ar nozīmīgiem notikumiem...
Šoreiz ir tā sakritis, ka vīram ir play-off spēles, man ir deju šovs un būs arī pirmizrāde teātra klubā Austumu robeža izrādei Plīvurītis ar punktiņiem, bērnam ir skola un hokeja turnīra spēles, džudo un angļu valodas nodarbības.
Jā, 22. martā vēl pagūšu aiziet uz vīra spēli, bet jau nākamajā dienā man ir pirmizrāde un mans vīrs būs spēlē, bet es izrādē. Dēls noteikti dos priekšroku hokejam nevis teātrim. Divas iepriekšējās nedēļas pārdzīvoju līdzi vīram, jo viņš spēles laikā ieguva traumu - muskuļa sastiepumu, bet nu viss ir kārtībā un viņš ir atgriezies laukumā.
Esmu dzirdējusi, ka deju šova skatītāji atzinīgi vērtē tevi kā šova vadītāju, jo tu nerunā iepriekš iestudētas frāzēs, bet gan brīvi improvizē.
Tāds bija mans mērķis, kad piekritu vadīt šovu. Ja to dara no sirds un ar saviem vārdiem, tas uzrunā cilvēkus. Tu taču arī ar mani normāli sarunājies, nevis pārveidotā balss tembrā mani uzrunā. To man iemācījuši kolēģi šo gadu laikā, un tas ir ļoti būtiski. Ir jau arī tā, ka kādreiz kaut kas aizmirstas, bet tas ir dabiski, jo mēs neviens neesam perfekti. Un man ir svarīgi parādīt skatītājiem, ka viss perfektais nav interesants.
Ir pat feini kādreiz kļūdīties, mazliet pārteikties, tas dod dzīvīgumu un dabīgumu, un cilvēkiem patīk labāk nekā viss sterilais. Man patīk improvizācija, kas notiek šova tiešraidē. Es taču nebiju plānojusi sēdēt tiešraides laikā dejotāju teltī, bet, ja mani aicina, tad gāju. Ko tad es atteikšu viņiem?
Tu neizrādi ambīcijas, ka šovā to un to nedarīsi, ko tev iesaka šova vadība?
Man patīk izaicinājumi - jo trakāka ideja, jo labāk. Man tas piedod to asumiņu. Tik daudz sešu raidījumu laikā ir bijuši izaicinājumi, tai skaitā arī režisoru maiņa.
Mans mērķis, lai šova skatītāji justos labi, skatoties šovu. Es esmu atbildīga par to mājīgumu, jo es sevi kā zvaigzni nekādā gadījumā nepozicionēju. Zvaigznes ir dejotāji. Es esmu tikai tā, kas saliek kopā šovu un rada pozitīvu atmosfēru. Man svarīgākais, lai atmosfēra ir laba: ja tā notiek, tad esmu savu darbu padarījusi profesionāli. Ja ir nogurumi un pārdzīvojumi, tad svarīgi, lai to skatītāji neredz un nejūt. Ir jau arī kādi vājuma mirkļi, bet tas ir tikai normāli. Kā es saku par sevi: "Droši drebēdama uz priekšu, un viss būs labi!"
Paldies tiem cilvēkiem, kas saka labu, aizstāv un atbalsta. Bet, ja nepatīk, kā es dzīvoju, tad dzīvojiet labāk!
Tavs skatuves partneris Juris Šteinbergs šova tiešraidi pavada uz skatuves, bet tu esi notikumu epicentrā aizkulisēs, kur gan fotogrāfi, gan žurnālisti seko katram tavam žestam un kustībai līdzi.
Jurim ir paveicies, jo viņš ir uz skatuves un neviens viņam netiek klāt. Jā, tas mazliet apgrūtina pasākumu, bet tā kā esam izveidojušies par vienu lielu komandu, kā arī žurnālisti jau mums fano līdzi, tad ir labāk.
Ir jau situācijas, kad liekas, ka varēja būt savādāk, bet kā ir, tā ir, un esmu apmierināta ar notiekošo. Ar katru raidījumu arvien labāk sajūtos, bet tas ir dabiski, jo man šis šovs ir pirmais. Esmu pāris tiešraides vadījusi, bet šeit ir citādi, jo šovs iet trīs stundas un ne vienmēr viss iet pēc plāna. Ir jāimprovizē, jo dažreiz ir jāpasteidzina notiekošais, citreiz, gluži pretēji, jāpavelk garākas sarunas ar dalībniekiem.
Tiešraides burvība ir spontanitātē, jo tu nekad nezini, kas ir jādara, un tajā pašā laikā tu nezini, kas būs nākamais jāsaka. Kaut kas var nobrukt, un ir jābūt gatavai jebkam, piemēram, ka ielūzīs deju grīda. Tas dzen uz priekšu un piedod adrenalīnu. Ja tu tam tiec pāri un tiec ar to galā, tad ir ļoti laba pašsajūta.
Tātad izaicinājumi tev patīk profesionālajā darbībā nevis reālajā dzīvē? Kad tu novelc skatuves tērpu, tu kļūsti par citu Janu?
Pēc šova, braucot mājās, mašīnā ieslēdzu vecās labās Raimonda Paula dziesmas un dziedu līdzi.
Cenšos sevi arī mazliet saglabāt deju šova raidījumos. Ir mirkļi, kad jūtu, ka esmu es pati, bet ir momenti, kad jāpasaka: "Un balsojums ir sācies!" Līdz ar to tas ir šovs. Balansēju starp abiem tēliem - savu pašas tēlu un šova vadītājas.
Nevar jau teikt, ka es mājās esmu mierīgā pele. Es tūlīt pēc intervijas došos mājās un vaicāšu vīram, vai ir pagatavotas vakariņas. Taču viņam rīt ir spēle un viņš pats ir piekusis.
Kādā intervijā tavs vīrs Rodrigo ir teicis, ka viņam dzīvē paveicies ar sievu, jo viņš nav apprecējis "cacu". Tu nesēdi mājās un neesi tikai sportista skaistā sieva.
Es mazliet oponēšu, jo man arī tā kādreiz škita, bet tie bija padomju laiki. Šodien viss ir citādi, jo lielākā daļa sportistu sievas - es gan varu teikt to tikai par hokejistu sievām - 90% hokejistu sievas mācās, strādā un ir čaklas ģimenes mātes. Tie ir stereotipi.
Man vienmēr bijis svarīgi strādāt, es esmu studējusi un, iespējams, vēl studēšu, jo ļoti vēlos iegūt maģistra grādu. Es gribu darīt to, kas man patīk.
Man ir jāzina, kā vīram gāja spēlē, kā treniņā, un man ir svarīgi, lai arī viņš pavaicā, kā man gāja. Lai tas nav tikai monologs no viņa puses, bet lai mums veidojas dialogs, un viņš man pavaicā, kā es jūtos, kā man gāja šovā un lai mums ir saruna. Taču cepuri nost arī mājsaimniecēm, jo tas darbs nav no vieglajiem. Varbūt es mūku no mājsaimnieces darba un šādi piesedzos ar saviem darbiem? Taču man arī nav auklītes un es pati ar visu tieku galā.
Runājot par šovu, tagad jau ir redzama gaisma tuneļa galā un šovs jau tuvojas noslēgumam?
Esam ar vīru jau ieplānojuši, ka pēc šova visi trīs dosimies atpūtas braucienā ārpus Latvijas, vismaz uz pāris dienām kopā ar mazo nozudīsim. Gribas smelties enerģiju, jo cilvēkam ir kaut kāds enerģijas limits un pamazām tas sāk izsmelties. Tas ir normāli, jo zinu, ka pēc šova paņemšu pauzīti - un tad atkal no jauna.
Tava ģimene - dēls un vīrs - nav redzēti deju šova klātienē...
Jā, dēls jau man ir teicis, lai es viņu paņemu līdzi uz kādu no šova raidījumiem. Viņš ir lūdzis, lai paņemu viņu līdzi uz šova finālu, jo viņš klātienē vēlas satikt aktieri Aināru Ančevski. Taču jau iepriekš esmu teikusi, ka vīrs un bērniņš nenāk uz šovu viena iemesla dēļ - jo šovs ir mans darbs. Cilvēki, kas strādā bankā, jau arī neņem uz ofisu līdzi savu ģimeni.
Sarunas laikā minēji, ka neesi zvaigzne, bet Latvijā tos cilvēkus, kas ir sabiedrībā populāri, dēvē par zvaigznēm.
Un manā izpratnē tas ir smieklīgi, ka šeit, Latvijā, ar diviem komats trim miljoniem - šobrīd, iespējams, vēl mazāk, jo daudzi ir aizbraukuši - sabiedrībā pazīstamus cilvēkus dēvē par zvaigznēm. Viņi ir atpazīstami cilvēki. Es esmu atpazīstama, jo strādāju televīzijā. Taču nekā savādāk to neuztveru un kā zvaigzne nekad sevi nepozicionēšu.
Ulmaņa vārdi nāk prātā: "Palieciet savās vietās, es palikšu savējā!" Ja es būtu Holivudā, tad tā būtu cita saruna!
