Intervija ar rakstnieku Valdi Felsbergu  (23)

Tā kā latviešu literatūrā dominē pavārgrāmatas un ceļojumu apraksti, intervija ar šādas grāmatas autoru izklaides portālā Mango ir tikai likumsakarīga, turklāt viņš savulaik arī uzvarēja Mango rīkotajā erotisko stāstu konkursā.

Tā kā tu apraksti seksuālas parafilijas, ko stereotipiski uzskata par perversām, daži noteikti uzskatīs, ka tu pats esi perverss, slims, izolējams no sabiedrības utt. Pats sev droši vien šķieti tīri jauks cilvēks?

Man ļoti patika Maksima Galkina atbilde uz jautājumu, vai taisnība, ka viņš sevi dikti mīlot. Viņš ar smaidu, bet ļoti nopietni un sirsnīgi stomījās: "Ziniet, man tā neērti teikt, bet es patiešām esmu labs cilvēks. Kā Alla saka: par ko gan mani nemīlēt!" Arī man nav pretargumentu.

Bet par rakstīšanu: es neaprakstu nekādas parafilijas. Es rakstu par dzīvi. Kad man ir, ko pateikt, kas un kā pirms manis nav pateikts. Ja manās novelēs gadās daudz seksa, tas tikai tāpēc, ka tādu es pazīstu dzīvi. Un citādu negribu. Savukārt vardarbību gribētu negribēt nemaz - bet diemžēl arī pazīstu: gan pašu, gan tās gribēšanu. Ja kādam šķiet, ka es rakstu par vardarbību, es oponēšu: nē, es rakstu pret! Bet, ko lasītājs tur atrod - tas vairs nav manā varā.

Tomēr, lai ko arī viņš atrastu, patiesībā manā tekstā ir tieši un tikai tas, ko es tur esmu ielicis. Tie nav nekādi zemapziņas murgi, kam es nezinātu tulkojuma - kā mūslaikos modē visādiem dzejprozistiem un postmodernistiem vai kā viņi sevi tur sauc. Esmu emocionāli racionāls cilvēks, un mana patiesībā dziļi klasiskā literatūra ir vienlaikus klasisks matemātikas uzdevums, kurā no dotajiem lielumiem viennozīmīgi izriet rezultāts, bet lielumi, no kā nekas neizriet, netiek doti. Visu lieko nesaudzīgi ravēju: katrai rakstu zīmei ir konkrēta loma - vai arī šīs zīmes nav.

Ko tu pats uzskati par seksuālu perversiju?

Jebko, kas kādam dalībniekam nav pieņemams. Un neko, kas nepatīk tikai apkārtējiem, kuri nepiedalās un kam neviens ar savām perversijām neuzbāžas. Izņēmums ir seksuāla vardarbība, normāla izvarošana. Tā diemžēl nav perversija, tā vienmēr interesēs arī tos, kas uzskatāmi par normāliem. No tās vienmēr atturēs tikai ārējas un iekšējas bremzes, nevis nevēlēšanās. Un apzināties to ir daudz labāk, nekā izlikties, ka tā ir perversija.

Kāda, tavuprāt, ir atšķirība starp mākslu un pornogrāfiju?

"Māksla" ir atvasināta no "mācēt". Māksla ir jebkas pilnīgi neparasts vai izcili izpildīts citādi parastais, ko māk tikai retais, bet ko nemācētāji novērtē, bauda un prasa vēl. Pornogrāfija ir tas, ko māk jebkurš. Nojāties kameras priekšā vai aprakstīt, ko kas kam kur iebāž, - to tehniski spēj ikviens.

Lai gan, protams, arī skaists ķermenis ir reta vērtība, tāpēc negrasos vizuālo pornogrāfiju noniecināt: nekādos pasaules skaistumkonkursos nav tik skaistu sieviešu kā pornofilmās - un daudz, vismaz viens procents no visa tā lēruma. Vīrieši gan tajās pārsvarā ir pretīgi. Domāju, ka pornogrāfijas salīdzinošo nepopularitāti sieviešu vidū rada apburtais loks: vienalga, cik nepievilcīgs ir pornoaktieris, jo sievietes tak pornogrāfiju neskatās - un tāpēc arī viņas neskatās.

Savukārt tekstuālo pornogrāfiju es absolūti nesaprotu: stingrie locekļi un miklās vāveres trulos bezsižetos man riebj un noteikti neizraisa iekāri. Vienlaikus man ir nepieņemamas pornogrāfijas tehniskās definīcijas, kas sekli izriet no dzimumorgānu un dzimumakta redzamības vai neredzamības, neiedziļinoties būtībā.

Pornogrāfisks elements mākslā ne kā pašmērķis, bet idejā, saturā un formā pamatota, nepieciešama un atbilstoši šai nepieciešamībai veiksmīgi realizēta konteksta sastāvdaļa, prasa īpašu virtuozitāti, lai neuzspiestu pornogrāfijas zīmogu visam mākslas darbam.

Kur tu smelies iedvesmu šāda tipa literatūrai?

Iedvesmu es nesmeļos, tēmas nemeklēju, rakstīšanu kā tādu man nevajag. Dzīve pati pienes sakāmo, kas ir tiešām teikšanas vērts un nekad nepateikts. Ja cits pateikts pirms manis un tā, ka vairs nav, ko piebilst - šīs tēmas man vairs nav, atā! Ir arī tēmas, kas gadiem urda, bet nerodu tām formu.

Un mierīgi dzīvoju, ideju neiztērēju, kamēr neesmu pārliecināts par spīdošu produktu - jo atkārtot neko nevar, katrai idejai ir viena dzīvība. Un forma mani pati piemeklē - kāds gadījums, kāds informācijas piliens, kāds sīkums, kā visu laika trūka. Bet tad, kad ir gan sakāmais, gan skaidrība, kā pateikt - tad gan vairs nevaru nerakstīt, man tas jāpasaka.

Un "šāda" vai cita tipa - to man nepiešuj, nav man nekāda tipa. Jaunajā grāmatā ir 22 gabali, no kuriem pusē nav nekāda seksa un divās trešdaļās - nekādas varmācības, bet pārējos tā visa ir tik, cik ideja un saturs prasa. Dažos prasa daudz. Arī erotisko stāstu konkursā, pārsvarā pašmērķīgi lētas pornogrāfijas konkurencē, es uzvarēju ar noveli, kura saturēja, manuprāt, visasāko un izvērstāko pornoainu visā piedāvātajā klāstā, bet - mākslas darbu.

Jo mana literatūra ir dzīve, turklāt tikai tās līdz šim nepateiktā daļa. Bet, protams, literāri vēl nenodeldētajā dzīves tematikā seksa un varmācības īpatsvars ir lielāks nekā sen jau izķidātajā.

Latviešus satrauc puisīši pie operām un dibeni pie teātriem. Vai kā par puritāņu sabiedrības morāles grāvēju par tevi vēl neinteresējas tikumības policija?

Neviens par mani neinteresējas. Redzi, ir kāda tauta, kas ir nesalīdzināmi acīgāka un nepielūdzamāka par visiem mūsu specdienestiem kopā. Un, ja pat tā jau trīs gadus nepamana kādu daiļdarbu, kura mesidžs ir tāds, ka žīdi nav cilvēki un latvju ārieši savu darbu pametuši pusratā, tad latviešu literatūra nudien nav tā tribīne, no kuras tapt sadzirdētam.

Tā drīzāk pielīdzināma privāta viedokļa paušanai savā virtuvē vai pudelē paslēpta vēstījuma iemešanai okeānā. Normāls izpārdošanas apjoms grāmatai Latvijā ir, piemēram, trīs simti, no kuriem varbūt puse to izlasa. Zini, ap striptīzklubiem skraida iekšā vilcēji: katrs no viņiem ik dienas vēršas pie lielākas auditorijas, nekā es uzrunāšu ar savu grāmatu.

Vai tavas grāmatas ir piemērotas arī pusaudžu izglītošanai? Cik gadu vecumā vispār bērniem būtu jāstāsta par to, ka ne viss notiek tumsā zem segas?

Pasaule mainās, vairs nepratīšu atbildēt. Man tieši pusaudža gadi bija grāmatu lasīšanas laiks - kad tad vēl! Un pusaugu man mana literatūra (kādas tolaik vēl nebija) būtu ļoti saistoša un izglītojoša, un noteikti arī šokējoša, un vispār es būtu pilnīgā starā!

Es septītajā klasē nopietni apguvu Jāņa Zālīša Mīlestības vārdā kā kaut ko vienlaikus skaistu un izglītojošu, un, neraugoties uz daudzajām blēņām tajā un pat nenobriedušiem prātiem kaitīgu dezinformāciju, joprojām salīdzinājumā ar to visādas mūsdienu sieviešu žurnālu gudrības uzskatu par stulbumu.

Bet daudzi mani vienaudži pat tolaik to lietoja kā pornogrāfiju. Manuprāt, mūsdienu pusaudžiem vienkārši lasītprasmes kā tādas nepietiek, lai vispār izlasītu manu tekstu, tā kā līdz jautājumam par domas saprašanu nemaz netiekam.

Mans sešpadsmitgadīgais dēls spējis mūžā pieveikt vienu manu stāstu un sniegt atzinīgu recenziju: "Lasās vieglāk nekā obligātā literatūra". Un savā vidē viņš nav nekāds nesekmīgs analfabēts, turklāt no manis rakstītā dara daudz vairāk, nekā es viņa vecumā.

Kāpēc latvieši ir seksuālajā ziņā tādi puritāņi? Vai tas atkarīgs no mentalitātes, audzināšanas, izglītības trūkuma, reliģiskā atavisma?

Bet vai tad ir? Piemēram, ar seksu trijatā vai divu ģimenes pāru intīmas draudzības vakaru, anālo seksu un visādām citādām dabiskām draiskulībām vairs normālu tautieti nepārsteigsi, pat ja viņš pats tā vēl nedara.

Pilnvērtīgas dzimumdzīves puritānisks nosodījums inteliģentā sabiedrībā, manuprāt, sen vairs nav modē. Vismaz es ar tādiem nesatiekos. Arī plašsaziņas līdzekļos puritānismu seksa jautājumos nemanu - drīzāk tad tīniskus stereotipus par to, kādam jābūt seksa gigantam, tos gan. Tikai uz tiem homoseksuāļiem mana bāreņu tauta dikti sašūmējusies - tā, daļa, ar kuru es nesaejos.

Es patiešām nevaru atrast seksuālas dabas cēloņus seksuāli apmierināta cilvēka nepatikai pret to, ka cits cilvēks seksuāli apmierinās citādi. Bet varbūt tādu nemaz nav, aizspriedumu cēloņi ir citi? Varbūt tauta vienkārši uzskata, ka homoseksuālas attiecības noved Latviju pie krīzes, inflācijas, depopulācijas, alkoholisma, klimata izmaiņām? Gan jau, ka tā. Ka tam nav nekāda sakara ar seksuālu puritānismu: vienkārši, ja kāds tev tramvajā uz kājas uzkāpj, skaidrs tak, ka piderass!

Vai tu vēlētos, lai tavas grāmatas lasa Pujats un Vanags?

Liksim nu Pujatam svētu mieru! Nekad neesmu dzirdējis šo Dieva doto cilvēku pasakām ko gudru, un manos stāstos viņš nesaprastu vienkārši saturu, par ideju nemaz nerunājot, toties - savu garo, veselīgo un tiklo dzīvi viņš patiešām dzīvo saskaņā ar savu oficiālo morāli, un par to es viņu, tāpat kā Rubiku, kaut kā savdabīgi cienu.

Savukārt Vanags - kāpēc ne! Vēl gluži spēka gados, izskatīgs, patmīlīgs, bagāts un visādi citādi veiksmīgs varaskārs vīrietis, vārdsakot, augstvērtīgs homo sapiens vaislinieks, kuru dabas (jeb Dieva) balss noteikti joprojām dzen kaisīt savus gēnus pasaulē caur augstvērtīgām mātītēm, kamēr sociālā loma vēl jo noteiktāk liedz atraisīties seksā un citās dzīves jomās tā, kā gribētos.

Teorētiski man ļoti viegli iedomāties Vanagu lepnā Maseratti ar zelta ķēdi ap kaklu uzsākam jaunu, vētrainu dzīvi ar kādu supermodeli no meitas draudzenēm. Nekad neaizmirsīšu interviju Klubā, kur gan atklājās, ka evaņģēliju viņš nesaprot pašā saknē - toties ir reāli kruts džeks. Kas par šitādiem vārdiem var kristīgi iedot pa purnu. Domāju - viņam mana literatūra patiktu gan. Un smukajai meitai arī. Tikai mēs to nekad neuzzināsim.

Vai pēdējos gados latviešu erotiskajā literatūrā ir kas noticis?

Kā jau teicu, "erotiskā" jeb pornogrāfiskā milleratūra (tā es saucu Henrija Millera tipa "erotiku") mani neinteresē, nezinu, kas tajā notiek, kādreiz bija kaut kāds Kronbergs laikam. Runājot par tādu literatūru, kas ir literatūra un ir erotiska, Pauls Bankovskis teicis, ka tāda vēl latviski neesot radīta. Jo mani viņš nav lasījis - un gan jau nelasīs.

Nekas cits gan nav noticis. Vismaz es nezinu. Citu. Ne grāmatās, ne periodikā. Esmu pēdējā laikā lasījis dažu populāru dāmu laikam tak erotiski domātus centienus. Nekomentēšu. Tomēr nevaru izslēgt iespēju, ka kāds man paslīdējis nepamanīts: tad nu gan makten priecātos izlasīt!

Ko tu literatūrā nekad nedarīsi?

Es nekad nevienam nelīdzināšos. Nav iespējama doma - o, cits tik labi raksta, es arī tāpat gribu! Viss, ko un kā kāds jau uzrakstījis, no manām potenciālajām tēmām un formām tiek svītrots. Bet šajā krājumā man ir neparasts gadījums. Saskāros ar cita autora vienkārši ģeniālu tēmu, virsrakstu, nu... Beigts no sajūsmas! Bet - pilnīgi izķērnātu. Nomestu zemē. Un zini, kur? Tavā konkursā. Nenoturējos, pacēlu un uzrakstīju pa savam. Žanrs "variācija par tēmu": mūzikā ļoti izplatīts, bet literatūrā neesmu manījis. Tātad - tomēr atkal ne tā kā citi!

Un pēdējais jautājums: kāpēc iedevi vecu bildi ar krēpēm, ja tagad tev ir ezītis ar tonzūru?

Tā bilde ir ilustrācija man kā noveļu krājuma Mazā nakts mūzika autoram. Vidēji apmēram tāds es esmu sarakstījis šos 18 gadu ritumā izkliedētos stāstus. Tā bilde man patīk, atbilst tēmai, uz kuru tu spied un es drusku bremzēju, un man galīgi nevajag, lai mani, teiksim, uz ielas pazīst.

Patiesībā literatūru baudīt vispareizāk ir, absolūti nezinot, kas ir autors. Ne vecumu, ne dzimumu - kur nu vēl personiski pazīt! Literatūrai jābūt tādai, kurā viss ir pateikts un nav, ko piebilst, nekādas papildinformācijas. Vai nu tā ir vērtīga, kāda ir, vai nav nemaz...